Tik un tā

Savas melnās dienas pie kājām tavām lieku
Un, ardievas neteikusi, aizeju,
Bet atmiņās- vai ar tik melnās- tu kavējies
Vēl garus gadus tumšos vakaros.

Katrs vēja pieskāriens pie loga tava
Kā gaidīts klauvējiens vēl šķiet,
Es atbalstos pie galda sava
Un dzejas rindās uzrunāju:

-Sveiks, mīļais, kā tev iet,
Tik gari vakari man šķiet.
Vai skumsti tu, vai priecājies
Un savā dzīvē ieskaties?

Vēja pūsma spēja pa logu atvērto
Iedrāžas,- papīrs dejā virpuļo
Un neatrast vairs rindas rakstītās,
Bet tik un tā vējš tevi sveicinās.

Tik un tā tev mani neaizmirst,
Kaut dzīves dubļus dziļi brist,
Tik un tā man tevi neaizmirst,
Kad koku lapas vējā lēni birst.