tam, kas mīlot citus..

nobrāzumi sejā,
dažas piles lietus lāses,
veldzē izsalkumu.bezcerīgi,
esmu parasts, līdz apnikumam un bez glāstiem,
aizmirsts lauka malā,
pelēkais akmens raupjais stāvs.
tik kas man raudot pieglauž vaigu,
savas bēdas uzticot un ticot, ka glābšu,
sajūt, cik daudz siltuma spēju atdot,
stāstot..rītu būs labi.
un paslēpts dziļi iekšā, zem sūnām,
maigums, ko neatklāšu,
ikvienam, kurš šurp te nāktu,
ceļos nometies stāstot par dzīvi rūgtu..
nē.. tik tam, kas mīlot citus vairāk par sevi,
ne par sevi, bet par saviem mīļajiem lūgtu..
es dotu no saules siltuma sava,
un sev nenieka neatstātu..