Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Piezīmes.

Wēja ātrums manām domām bija šai rītā par lēnu,
Jo aizejot kaut kur un esot par ēnu,
Kāds teica, ka nu būšot daudz par traku,
Aizskirenot prom jau jau pa sen iemītu gaismas taku.

Un, ja sejas caur logu par miglainām sķiet,
Tad newajag pēdējā naktī swina laimes ledus ūdenī liet,
Bet gan ievilkt elpu un stāt
Sārtām cūkām pārpilni lūztošus galdus ikdienā klāt.

Skats no malas ir raidījums mirdzošā kastē,
Bet es waru tikai ciešus mezglus siet sawā astē,
Jo wisi ir iekšā un zeme ir lode,
Malu naw, tāpēc esmu metāla skapī kode.

Pieci toņi ir manai zeltītai brīvei,
Jo wairāk saost naw laika dzīvei.
Ja tā, tad brien pa pēdu saspiestu taku,
Nopērc wēl saules brilles un jaunu jaku.
Viedokļi par dzejoli
 Bils  2007-01-11 10:22 
w te galīgi neko neizsaka...
 mistik  2007-01-11 21:01 
Tu ceri atklāt vēl nebijušu dzīves scenāriju??
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?