Mīlestība

autors: Lansy [dzejoļi]

Vēsā mēness apspīdēta
Skarba viņas plauksta šķiet.
Ziemas naktī nosaldēta
Acīs dzirkstelīte dziest.
Viņas ēnai līdzi ejot,
Daudzi aklie saredz to-
Sārtas lūpas priekā smejot,
Viņu – saulē mirdzēto.
Bet, kad sajūt vēsu roku
Savu galvu noglāstam,
Jūtam viņā tik daudz moku,
Ko mēs paši ienīstam.

atpakaļ

Viedokļi par dzejoli
Burve77	2007-01-07 18:54
Saulē mirdzēto...nu kā tā var PATEIKT???
anina	2007-01-07 20:27
Tādi vien paši esam!!!
Plaanpraatinjsh	2007-01-08 09:16
Raksti labāk par jāņogām,upenēm vai avenēm.
MENDIJA	2007-01-09 04:02
kaut kā baisi... It kā par izkrāšļotu un nedaudz plānprātīgu nāvi.
ne_jau_taa	2007-01-09 09:47
Cik skumji...
reige	2007-01-09 22:22
;{{{{{ pilniigi raudiens sanaaks,ja to lasiishu vairaakas reizees
ajinire	2007-01-10 09:35
Tā arī nesapratu, kas tā viņa.
Lansy	2007-01-10 22:30
viņa - Mīlestība!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!