Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Ar asarām vien neko nepanāksi!
Tu smaidi tā kā lelle, kuru uztaisīju nāvei,
Tā kā nedzimis bērns, kuram nav jādzimst, Tu smaidi tā kā cilvēks, kurš nekad nesmaidīja, Bet tagad ir sācis smaidīt... Tu dabūji gandrīz mani, uz paplātes, ābolu mutē, Gandrīz tu mani dabūji, bet tomēr tas tā nav, Jo, kas es būtu ar tevi? Kas es būtu priekš sevis? Nē! Velns/Dievs es nebūtu, tā kā esmu es tagad... Bet patiesi iedomāts tukšums tu esi, Kas dzimis ir pagātnei, tātad nomiris sen... Patiesi skelets[kas nav] man rokās, Kas jāgulda man ir atmiņu zārkā. Patiesi tālu, ka pakaļ skriet negribu, Gandrīz jau aiz stūra, tā ka vairs neredzu. Lūdzu patiesāk raudi citreiz... Lai kādreiz tev noticu... ...[citā dzīvē, kas nebūs].
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|