Par manu ēnu

Es izmisīgi bēgu uz visām pusēm
No tā tumšā, kas neatstājas,
Jo tik ļoti bail no šīs ēnas,
Kas neatstājas no manis ne mirkli.

Es paklūpu, atskatos un bēgu;
Bailes un izmisums šausmās pārtop,
Zem laternas nostājos, lai ēna tomēr mazāka,
bet liekas vēl tuvāka, koncentrētāka.

Kā lai cīnos ar ko tik spocīgu?
Kā lai aizbēgu, nobeidzu un uzvaru?
Atkal sāku šausmās skriet un aizelšos
Nostājos tumsā un ēna saplūst ar to.

Jau norimst viss un ieklausos klusumā
Kāpēc ēna mani vispār satrauc?
Ko tad tai no manis vajag?
Drosmīgi no tumsas eju gaismā.

Manas gaismas otra puse - ēna.
Tā jāpazīst, ne jācīnās vai jābēg.
Un histēriski smieties sāku, ka es
Kā muļķe tikai ēnu esmu redzējusi.