Pavājš dzejolis, kurš veltīts brīnumiem

Dzīves straume mani parauj zem ledus
Un gaisa kļūst mazāk un mazāk
Dvēseļu glābēju vārdos skan medus
Tie saka, ka drīz gan būs labāk

Kāds brīnumu dakteris brīnumus sola
Un prasa, cik makā kam naudas
Tomēr tik maz māca dzīvības skola
Dzirdot viņa slimnieku gaudas

Baņķieris smaidīgs, zelta ķēde ap kaklu
Brauc mājās no dienvidu salām
Mani tautieši mīļie, gaidiet, es nāku!
Un manu banku pildiet līdz malām

Tikmēr partijas tautiņai brīnumus sola
Gan naudu, gan darbu, gan visu
Un bālēliņš cerībās acis tik bola
Strēbdams dienišķo zupiņu liesu

Es gaidu un gaidu tos solītos laikus
Sēžot Brīnumu laukā pie dobes
Bet acīs man pūš tikai brīnumu tvaikus
Gan dvēseļu glābējs, gan dakters