Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Nāve.
Spīd...lietus...debesīs...
Vējš...putnus...aiznesīs... Uz... zemi... “saulaino”... Kur...satikt...kaulaino... Tur tālumā, tur zeme tā, Un iekrītu es atvarā. Tur mani satver stipri,.. āāā, Es esmu tumsas valstībā. Es visu redzu, kaut acis ciet, Nu manis vairs nav, bet varu es iet. Tik vieglis, tik pūkains es palicis, No manis tik veidols ir sanācis. Te veidolu tādu ir miljonu miljoniem, Nu es, arī es pievienojos tiem. Tie grupējas, vieglāki, smagāki, vēl kā... Tiem vadoņi savi, tik nekrīt tie grēkā. Te studenti, dekāni, aukles un maukas, Te dīkdieņi, poliči un Arnolds no Saukas. Nu viss kā uz zemes, Tik mantības nava, Ne gulēt, ne ēst, nekāds te vairs ”lowe”. Mēs brīvi var’ iet mājā jebkurā, Nekur mums nav cieti duravas. Mēs varam nu cilvēkiem draugi pat būt, Vai arī niknākie naidnieki kļūt. Spīd...lietus...debesīs... Vējš...putnus...aiznesīs...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|