Mīļuma dūnas.

"Mīļais, Tu skumi bez manis?"
-"Mhhhmm."
"Mīļais, es gaidīju Tevi!"
-"Nu ja!"
"Es mīlu Tevi, vairāk par visu."
-"Ee, khmm, es jau arī. Laikam."
"Mīļotais, aizbraucam abi,
uz vietu, kur klusums virmo!"
-"Man neatliek laika,
un divatā vien...Nebūs labi.".

Es bēru Tev virsū.
Maigas mīļuma dūnas, Tu-
atgaiņājies no tām,
un teici:
"Šīs spēlītes nav priekš manis..."-
Paņēmi cinisma klucīšus un uzcēli aizsargmūri.
Vēl iedevi iekosties skeptisms ābolā.
Ai, ai, cik sūri!

Es savācu dūnas atpakaļ,
Saliku rupjā sāpju maisā.
Un aigāju pasaulē meklēt.
Vietu,
Kur dzīvo cilvēks.
Kam pietrūkst viena glāsta.

Tu paliki stāvot.
Aiz pelēkās sienas.
Un sauci mani pie sevis.
Es atgriezos atpakaļ...

Stāstam nav beigu.
To vietā.
Es papīram uzticu sāpi.