dzejolis par remdenību (no putnu burtnīcas - kompilācijas, interpret- un improvizācijas)

Kāpas malā zaļā kuplā liepā zari stipri kustas -
vārnas skaita savu rīta "Mūsu Tēvs,...",
un dara to tik sparīgi,
tāpēc, ka viņām lūgties esot dikti svarīgi.

Un,raugi,vārnulēni izaug
tev,cilvēkbērns, kaut vai par paraugu -
jo vārna vārnai acīs neknābj,
bet cilvēks cilvēkam joprojām - vilks.

Varbū mums arī vajag tā?
Varbūt i klātos mums tad labāk?

Kāds Vārda ziedus pār mani kaisa:
"Jel mācaities no puķēm laukā..",
"Jel skataities uz putniem gaisā.."

Es satos zaļā liepā, kā zari stipri kustas
un domāju, cik ilgi vēl ar mani būs tā -
ne karsts, ne auksta, ne karsta, ne auksts:
ir, kas tik remdenu no mutes ārā spļaus.

Dzejolis par lietu kārtību

Ne zvirbulis vārnai paģēr teikt "čir!",
ne vārna zvirbulim"krā!, krā!",
ne cīrulis dzeguzei "liru - liru!",
ne dzeguze cīrulim- "ku - kū!"".

Kaļ, domīgs, dzenis:
"Tuk - tuk - tuk - tuk,
ko tie cilvēki jauc visu
kā jukuši?"