Sprāgoņa

Tā vārtijās ietves malā
Tai mēle un zarnas ārā.
Un šķiežot iekšas kā limonādi,
Tai pārbrauca pāri vēl simti kādi.
Raušot netīro sniegu
Sētnieks bīdīja līķi tuvāk iebrauktām sliedēm,
Ar profesionāļa maigumu liegu.
Viss notikās pie Āgenskalna Priedēm..
Tad nebūs tas jānes pie atkritumiem
Tā nosmērēt var drēbes un plaukstas
Varbūt ka lavīnas kritīs no jumiem..
Un kuram patīk atliekas aukstas?
Kad iztriepts būs viss,
Tad ūdeņi aizskalos paliekas.
Uz ceļa nekas nebūs palicis.

Mēs lepni brauklsimn tālāk,
Ar apziņu: džipam ir pielipis gabals no maitas.
Varbūt no suņa , vai kaķa , vai aitas..
Nu sprāgoņa ceļo pa pasauli simtstūkstoš daļās.
To negrauž tārpi un neknābā vārnas zaļās.
Tik dvēseles smirdoņa
Pīlīp katram, kam ticis gabaliņš mazs,
No tā vairs neviens neattīrās ..
To izbauda un dzīvo tālāk
Varbūt ka skumjāk ,
Varbūt ka bālāk..