Kas paliks pāri?

Vai gadījies Tev kādā siltā rītā,
Kas nav nekā no citiem rītiem atšķirīgs,
Pamanīt, ka viss, kam ticēji, ir kļuvis mītā,
Ka Tu vairs neesi daudzām lietām piederīgs?

Viss, kam Tu ticēji kā patiesībai,
Ir vienā mirklī kļuvis pretrunīgs.
Vien atliek vāra cerība, ka mīlestībai
Būs vēl pa spēkam brīnums negaidīts.

Tu varāk neticēsi cēlām lietām,
Par cinismu Tavs naivums kļuvis būs.
Tu sapņosi par tālām, tālām vietām,
Kur Tava dvēsele no jauna tīra kļūs.

Tu sapņosi, bet ko līdz sapņi tādam,
Kas nezin vairs, kas labs, kas ļauns?
Tur jāpaiet ir laika sprīdim kādam,
Pirms spēsi atkal justies jauns.

Tu vairāk neklausīsies skaistos vārdos,
Tie gluži tukšas skaņas Tavām ausīm kļūs.
Tu baidīsies no tā, ka Tavu dzīvi pārdos
Un ka bez nākotnes ir lemts Tev mūžs.

Tev gribēsies, lai Tevi atstāj vienu,
Tu nelaidīsi vairs nevienu klāt,
Tu vientuļš būsi katru nakti, katru dienu,
Un nespēs Tavi draugi Tevi atrunāt.

Tu mācīsies no jauna kā ir piedot,
Tev viss būs kļuvis svešs un bezjēdzīgs,
Tu negribēsi vairs nevienam savu laiku ziedot,
Pat tiem, kam tas ir tiešām vajadzīgs.

Būs milzīgs tukšums Tevī izveidojies,
Un tajā gribēs ietikt itin viss.
Gan tas, kas tīrs un šķīsts, un nevainojams,
Gan tas, kas pretīgs, samaitāts un pagrimis.

Būs nākotne no tā vien atkarīga,
Ko ielaidīsi savā tukšumā,
Vai tā būs laimes pilna bezgalīga,
Vai murgu apsēstas nakts melnumā.

Un tādēļ tukšumu Tu lēnām pildīt sāksi,
Pa vienai lāsei, vienam smilšu graudam.
No labā daudz, no ļaunā mazliet kaut ko vāksi
Un daudzreiz naktī modīsies Tu raudam.

Tā staigāsi Tu, neredzēdams dzīvei jēgu
Un uzskatīdams, ka ir zudis viss.
Tas, uz ko tiecies, atgādinās baisu rēgu,
Kas aprij to, uz ko vēl tiekties atlicis.

Un tomēr kādu dienu tas viss beigsies,
Kaut arī tam Tev šobrīd noticēt ir grūti.
Tu atkal labo ielaist sevī steigsies
Un atkal spēsi dalīties ar to, ko jūti.

Tā notiks, tici man, tā būs!
Tam visam beigas gaidīsi Tu kāri.
Tik jautājums: "Kam līdzīgs cilvēks kļūs,
Un kas no vecā palicis būs pāri?"

2006. gada 14-15. novembris.