VISU SVĒTO NAKTS PĀRDOMAS

Mētelis man no lēto apģērbu bodes,
Tās vēl joprojām kā sēnes pēc lietus
Mūspusē rodas un rodas.
Kurpītes gan man ir skaistas,
Tās pirku es Centrālā tirgū!
Kundzīte paveca prasīja divus,
Bet pārdeva beidzot man tās par latu
Komplektā lepnā ar pavecu rotaļu zirgu.

Roze pie cepures lietota, vītusi svelmē,
Gredzens ar viltoto akmeni pirkstā
Līdzīgi dimantam saulē met dzirkstis.
Somiņa mana pēc pēdējās modes ir šūta,
Atceros to vēl no laikiem,
Kad Bērtulim savam biju es brūte..
Nu jau viņš sveicienus man
No mākoņa malas vien sūta.

Staigāju, pastāvu, iezogos sildīties
Pagraba stāvā, kur ieeja vaļā.
Pa durvīm jau netikt man iekšā,
Dažām četras atslēgas priekšā,
Citām vēl arī šlepers,
Ķēdes un aizbīdņi kārtību sargā.
Kārtība strikta un barga:
Klaidoņi, ubagi – neielaist it nevienu!
Mazi puikas ar pistolēm pagalmā šaudās,
Spārda viens otru, kārtīgi ievelk pa dūmam,
Slepus meitenes tvarsta, ievelk pat krūmos.

Neklauvēšu, tikai uz brītiņu mazu
Atspiedīšos pret skaistajām durvīm,
Pastāvēšu un atpūtīšos, tālāk tad iešu,
Nezinot, kurp šovakar aiznesīs mani
Tālajos ceļos gurušās kājas.
Ēst arī gribas, sirds no nespēka
Gandrīz jau stājas.

Mēmi acis jautā un lūdzas:
Kur manas mājas? Kur manas mājas?
Latvija, saki, kā gan Tev klājas?
Kāpēc tik daudzi staigā un sūdzas?
Bet augšas no augšas vien skatās
Un mēra, vai apkārt ap vēderiem izdosies
Dabūt bikses jau tā pārāk platās...

Un atkal es lēni un vientuļi dodos uz priekšu,
Sāpes un skumjas vien paturot dziļi sev iekšā .
Te nu tā brīvība, te nu tā laime ar pilnām riekšām,
Laikam no gaisa tik svaigā man apreiba galva patiešām...