putniņš

Kuprainis apsēdās pie klavierēm
Un spēlēja
Aizvien vairāk un vairāk viņa
Acīs iemaldījās skumjums
Un mūzika kļuva skaistāka

Viņš cerēja, ka sagaidīs
To putniņu, kas lika sirdij dziedāt
Viņš cerēja, ka arī, lai kādi
Likteņu vēji pūstu virsū vai projām
Tie tik un tā nebūs tik stipri
Lai liegtu saklausīt putniņam viņa
Ilgas pārņemtas nošu skaņās

Laiks aiztraucās kā šķietams mirklis
Varbūt? Un varbūt arī nē
Kuprainis bija pats sevī sajaucies
Viņš juta tikai to
Ka ar putniņu ir kaut kas noticis
Ka putniņš ir kaut kur nomaldījies

Viņš juta, ka cerības lēnam izklīstas
Kā migla pļavā, kad saule kāpj debesīs
Bet viņā palika tukša zvaigžņu nakts
Jo diena bija kļuvusi tumša
Un auksta bez debesīm

Gar acīm parādījās pirmā lāsteka
Bet viņš spēleja
Lai arī pirksti bija sasaluši stīvi
Mūzika knapi saklausāma, tomēr skanēja

Jo viņš gaidīja savu putniņu
Viņš gaidīja savu putniņu
Viņš gaidīja savu putniņu
Un sirds sāka sāpēt