Ekshumācija

Man patīk tavas acis , kas laukā no dobumiem krīt
Man patīk tavi svārki ,kas plīsuši vaļā rit,
Es sajūtu garšu un elpu
Kas smacīgi pilda šo telpu.
Ko pateikt , ko domāt, kā saprast ?
Kā var ar ainu šo aprast..
Un balo gar sāniem kauli un diegi vēderu sedz,
No bijušā skaituma kādreiz ,vien pīšļus un nāvi redz.
Nē negribu kļūt par vienu , kas bija reiz skaistuma karaliene
Kas izslējās daiļi , kur visi to redz
Es gribu lai mani tai brīdī - ar uguns liesmām sedz..
Jo pelni ir pelni.. tos neredz un nenožēlo..
Bet aceras ogli , kas dziļi zem pelniem kvēlo.