Mīlestība un Nāve

Redzēju sapni:
Sprogains gaišmatis Kupidons
Ar Kaulaino spēlē kārtis.
Uz likmes cilvēku dzīvības.
Sprogainis allaž zaudē-
Laikam iedzēris pavairāk vīna,
Bet Kaulainai veicas-
Ik pa brīdim pa dzīvībai atlec.

Un mīlošas sirdis jau viegli paņemt.
Mīla un Nāve vienmēr blakus.

Nu un pie manis arī atnak
Divi skeleti izkaptīm rokās, un saka
-Posies,jāiet!

Nu,ja jamirst,tad jāmirst!
Es viegli šiem devos rokās.

Kaulainā uzlūko mani
Ar savām tukšajām acīm, un nospriež
-Tik viegli aiziet nav labi,
Tev jāiet atpakaļ zeķes adīt!

Nu nē,tas par traku!
Tad jau labāk mirusi esmu...
Bet šī tik turpina savu dziesmu.
Es kārpos un kliedzu,
Plēšu matus no galvas,
Līdz viņa saprot mani un saka
-Tu mīli pa īstam,
Tāpēc dodies uz Paradīzi.

Bet Paradīzē Pēteris priekšā,
Un nelaiž ne tuvu, ne iekšā.
Saka,ka vienu reizi
Es mīlēju nepareizi.
Pagriež mani kā lelli
Un sūta taisnā ceļā uz Elli.

Elles vārti,protams,ir vaļā,
Velni lamājas balsīs skaļās.
Tiko es ienāku,pieklust un jautā
-Saki,ja vari,ko tu te vispār dari?
Te mīlošas dvēseles nepieņem,
Lai neliešu vietas neaizņem.
Redzi,lielos kastroļos,piķī
Te vārās politiķi,
Slepkavas,maniaki,izvarotāji,
Ātombumbas izgudrotāji!
Lasies tik prom,ka ātrāk tiec!
Un viens vēl nobļauj
-Manas dakšas neaiztiec!

-Es netīšām pieskāros,piedodiet,
Jūs tikai man ceļu parādiet!

-Uz augšu,pa kreisi un vēlreiz tāpat,
Riņķveida kustība un tad - stāt!

Kas notika tālāk?
Es pamodos...Viss!
Un ceru,pa istam tā nenotiks.
Vairs Kupidona bultas mani neķers,
Sēdēšu mājās un adīšu zeķes:)