MANA PASAULĪTE

Mana mazā pasaulīte,
Tajā iederos es glīti.
Viena puķe, viena svece,
Viena karote un šķīvis,
Dakšiņa un nazis ass,
Glāzē novadējies kvass.
Galda stūrī papīrkaudze,
Mīt tur dzejas darbi daudzi.
Sirēnas aiz loga gaudo,
Kaķe dusmojas un šķauda.
Klavieres sen neskaņotas,
Spēlēju... nu kā jau protu.
Es no dzīves piekususi,
Varbūt laiks man jau uz dusu?
Apkārt lielā dzīve virmo,
Bet es skaitu matus sirmos.
Vai tā pareizi ir dzīvot?
Varbūt labāk nomirt mīlot?
Viss ir labi, viss ir glīti,
Klusi tik uz galu slīdu,
Katru nakti kliedzot krītu
Savu murgu dziļā akā,
Kāds man atkārto un saka:
Esi traka, traka, traka...
Esmu traka, nenoliedzu,
Citādi jau nerakstītu
Tādu savādu es dzeju..
Kas es esmu, kurp es eju,
Kā lai sev to formulēju?
Nepūlēšos pāri spēkiem,
Gan jau izvētīs kāds grēkus.
Nesolīšu sakārtoties
Un uz labotavu doties.
Dzīvoju es, kā nu protu,
Tāda esmu Dieva dota,
Visiem nevar izpatikt,
Vienam labs tu, otram slikts.
Galvenais, vai pats tu spēj
Piederēt šai pasaulei.