Ciniķis

Es esmu ciniķis, kam viss vienalga
Pat savas mātes man nav žēl
Es tādā ceļā izvairos no dzīves valga
Kas manu kaklu sažņaudz vēl un vēl

Es ar to lepojos, un tas man pašam patīk
Ka varau kādam daudzas reizes sist
Un ka no mana spēka kādam rēta paliek
Un ka no tā tam vajag zemē krist

Un tā es situ ir pa labi, ir pa kreisi
Gan fiziski, gan garīgi aizvien
Bet reizēm sanāk iesist arī greizi
Tā man ar gadās dažudien

Un dziļi sirdī tomēr paliek sāpes
Tāds nu es šoreiz esmu - dabas dots
Bet sāpes atkal nomāc ļaunas slāpes
Par ko man kādreiz jāsaņem būs sods

Par spīti dabai, sirds man tomēr laba
Un reizēm varu arī mīlēt tad
Bet maska - ciniķis, man piestāv pārāk labi
To nomest nevēlos es it nekad!

Jau sen es jūtu elles karsto elpu
Kur velna priekšā kādreiz jāstāj man
Bet domāju par aukstu, dzidru telpu
Vēl viņai jālido ir pāri man...