Sātana neaizmirsts

Virs galvas augsti paceltu irkli
Es spēka pilns rēcu, kā lauva.
Vēl īsu tik mirkli, vēl mirkli,
Lai tērauda pušu plīst tauva!

Ar krūtīm viļņus es laužu,
Uz priekšu sirds mana trauc.
No jauna par milzi es augu,
Kāds neredzams spēks mani sauc.

Tas karogs pelēks sauc mani iet
Uz savām beigām, sākumu citam.
Ar zobenu rokās, ar acīm ciet
Es liekos šim ceļam vēl ticam.

Tad vēlreiz klūpu, man atkal sāp
Uz pīķa augsti paceltā sirds.
Un spilgtā saule man riebties sāk,
Vēl sātana esmu es neaizmirsts!