cauri lapām uz sauli [un tā katru rudeni]

autors: Lichia [dzejoļi]

Caur kļavu lapām, kas vēl zaļas,
Raugos bālā saulē,
Vēl kaut ko atceros un man
Dvēselē kāds suns bez mitas gaudo,
Trinas,
Man simts gadu,
Man dvēselē kāds badains vilks-
Tas kaut ko sauc,
Pēc citiem laukiem, mežiem, dziļiem mežiem
Kliedz.
Cilvēk, cik brīvs un atraisīts tu esi?
Vai dienas beigās vari pamest zemi šo,
Ar mani lidot augstāk?

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
planeeta	2006-09-28 19:16
Cilvēk,cik brīvs un atraisīts tu esi? Interesants,es teiktu.:))
GedertsPiebriedis	2006-09-29 08:43
Kāds blusains suns Aiz sētas kliedz No tumšiem mežiem Nāk simtgadīgs vilks Un mācīs suņam lidot Pār laukiem No augstā krasta Lai nebrēc Pret bālo sauli Ja negrib krist Lai mācās lidot... Cilvēki redzēs Kad atraisīs viņu Lai traucas Uz augšu?
tavssargs	2006-09-29 11:21
Aviatoru tēmu varētu risināt tālāk. Labprāt par lidotājiem palasītu.Tikai, davai, bez enģeļu spārniem! Ar spārniem jau katrs duraks var palidot. Nesaprotu, kāpēc dzejnieki savās lidojumu fantāzijās vienmēr piemin spārnus? Vai nabadzīga fantāzija..? Es, piemēram, varu iztēloties, ka varu lidināties tikai ar sava dibena pusložu vibrāciju palīdzību. Vai strauji tricinot ūsas...
klusaisMiileetaajs	2006-09-29 11:57
Vai badainais vilks badās? :)))
Paracelzs	2006-09-29 16:41
Man šis dzejolis patīk!:)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!