aklais

pelēks asfalts zem tavām kājām,
zem taviem soļiem, apavu zolēm.
tu skrienot tik ātri nemani nevienu,
nemani šo dienu, šo ceļu, šo Vienu.
tu aši pāri Vecrīgas bruģim,
miljards skatienu pār tevi līst.
bet tu tik skrien un nemani nevienu,
līdz atopies pēc mirkļa pie Daugavas kails.
un tagad tik skaidri tu zini šo dienu
jūti šo mirkli, jūti šo Vienu.
un varavīkšņu krāsās iemirdzas viss
it kā no jauna piedzimis.

šis Viens ir tavs kodols.
tavs spēks,
tava griba.

modušies.