Par suslikiem.

Dienas rit gaužām lēni un sērīgi
Utainā aste sit takti tik žēlīgi
Baidamies vienmēr mēs - dienu un nakti
Baidamies ieraugot nelielu blakti

Kažoks ir netīrs un nospeķots man
Vienmēr kādz sūds mēdz pieķeries tam
Mazgāties arī mums pārāk ir baigi
No jauna var pelipt sūdi tam svaigi

Bars mums ir liels, bet mums bailes no tiem
No vilkiem, no lapsām, no jenotiem
Pat citam no cita mums kādreiz ir bailes,
Kad redzam ka kaimiņam acis sāk gailēt

Kad skaļi un braši tie drāžas mums klāt
Mēs bēgam tad panikā akurāt
Kad kādu no mums viņi sagrābj tad ciet
Varam tad tikai iztapīgi smiet

Ne vienmēr mēs zinām kur vieta ir mūsu
Savā starpā par to mēdzam jūsmot
Bet drīz jau kāds šakālis pastiepj ar ķepu
Lai prieka pēc sadotu mums pa ļepu

Mēs bailīgi, riebīgi, smirdīgi esam
Vienmēr šo smirdoņu līdzi sev nesam
Nagi mums truli, un žokļi vāji
Par to varam dažreiz tik pasmaidīt sāji

Bet redzu sev priekšā upi - vēl tīru
Noberzīšos kā ar smilšpapīru
Uztrīšu zobus, asinu nagus
Bailīgo dzīvi vajag vērst sev par labu

Uzkāpšu kokā un saukšu -Heijā
Netiksiet vaļā no manis jūs, sakāļi, sveikā!
Kokā jūs nekāpsiet - dzīvošu šeit!
Spļaušu virsū jums un pasaulei!!!