redzīgais

tā bija mežonīgi karsta viscaur noklusēta vasara
mēle izžūstot pielipa pie aukslējām āda izkalta tik smalka tik caurspīdīga un saplaisāja neredzēti skaistiem rakstiem

parasti es stāvēju saulrietā
jo mani rīti murgos svīzdami nogulēja lēktus

parasti es smaidoša stāvēju saulrietā
neviens mani nedzirdēja balss nespēja izlauzties garām žuvušai mēlei
neviens mani neredzēja stari mirdzēja caur manu smalko ādu
tikai sarkanzeltaini raksti grezni klājās man zem kājām

es biju pavisam vaļā
laiski vakaru ļaudis maigi staigāja man garām un cauri
un smaržoja pēc piepildītām ilgām

tad nāca tas redzīgais vīrs
apstājās ilgi lūkojās manā izrotātajā sejā un pusbalsī brīnījās
kā gan var aiziet no sievietes ar tādām acīm

mana izkaltusī mēle joprojām klusēja
izrakstītā āda iekšpusē kļuva tik maiga un glāstoša kā zīds
un acis atvērās ienākšanai

bet viņam bija taisna mugura
vīrs stalti pagriezās un
aizgāja