Tikai seju

Parādi man savu seju!
Man vienalga kas aiz tās.
Un vienalga kapēc tā.
Es pagriežos un projām eju.
Tik ilgi eņģeļi asinis raudāja,
Visi gari sāpēs brēca.
Diena tikai stundas krāja,
Bezjēdzīgi projām gāja.
Tavā sejā tukšums balē,
Acis šķiet kā pamirušas.
Man pat bail tām pieskarties,
Un rokas sen jau nosalušas.
Atnāca tak ar tā diena,
Kad es lielās sāpēs bļāvu,
Velniem visu darī ļāvu.
Bet vai tāpēc sliktāk būtu?
Ar viņu ļaunumu
Es sajutu sevī labumu.
Pareizi vai nepareizi,
Tomēr nenogāja greizi.
Manā priekšā nav vairs
Seja tava pilna sāpju.
Nezinu, kur palikusi tā.
Un vienalga, lai ir tā.
Vējš pa gabaliem tevi sadalījis
Mēness tumsā paslēpis.
Tu tagad ar citiem dieviem,
Ne pie manis.
Ļauj būt vieniem.