Apjausma

Tajā tālajā pļavā,
Kur sprādzienu atstātās bedrēs
Kā trakas zied naktsvijoles,
Es tev teikšu tos vārdus,
Kurus glabāju sevī tik ilgi,
Ka tie jau mazliet smaržo
Pēc kaltētām piparmētrām.
Smarža tik rūgteni salda...
Tajā izcirtumā,
Kur zeme slacīta asinīm,
Sarkanas zemenītes tu man salasīsi
Un smaidīsi tā,
It kā nekad nebūtu bijis kara.
Mēs esam vislaimīgākie pasaulē
Jau tāpēc vien,
Ka varam ziedošā pļavā,
Teikt mīlas vārdus
Un vērot debesis,
Kuras nav klātas ar pelniem.
Mēs esam brīvi.
Un šajā brīdī
Mums nepavisam
Nav bail no kara.