veltījums (turpinājums)

II.

Tu čaloji renstelēs kā ūdens strauts pelēkais
aizskrēji pāri ielām
un iesūcies zemes klēpī
lai pazustu un paliktu
kur melns un kur svēts
gaistoši taureņi koši vasarās
lidoja tev virs pleciem un skumjajam skatam
kas liecība grūstošam dzīves namam
brīves zvaigznes nesniedzamā saulespusē
galā diena – iestājas vakars
kurš sakumpis rensteles malā
sēro pēc zudušas dzirksts
kas zvīļoja ūdens straumē
pavisam neilgi
bet nepielūdzams dzīvot
un mirdzēt bez saules stara.