Vientulība.

ir atņemta gan mīlestība, spēki,
vientuļš ķermenis pamests
sapņu pilsētas krāsmatās,
šeit nespīd saule, nedzied putni,
tik melni vientulības kraukļi knābā miesu,
vēl nesen karstā asins sastingusi dzīslās,
un neprātīgā sirds dus savā ribu būrī,
vēl tikai sirdsapziņa kaut ko čukst
tik klusi, nedzirdams ir viss,
es vēlos atbildēt, bet lūpas mēmas,
plaukstu vientulība uzlikusi tām,
un domas pamirušas bailēs,
no tā vien, ka atkal rīt
būs jāatgriežas vientulības drupās.