Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Balāde
Nolija lietus pār naksnīgo pļavu,
Pacēlās migla kā plīvuris balts, Tas, kuru viņa reiz sauca par savu, Aizjāja kumeļā lepns un stalts. Pakavi akmeņos sudrabu šķīla, Zāle tik spēja paliekties nost, Zirgs savu jātnieku nesa kā mīla Uz spārniem, lai nesasistos. Aizjāja citur viņš laimīti meklēt, Domādams tādēļ laimīgāks kļūt, Atstāja patieso laimi, kas sekot Bij` gatava viņam un līdzās būt. Pagāja mēneši, pagāja gadi, Jātniekam sirmums jau deniņu auž, Un sirdī nebij` nekad viņam labi, Tā doma par laimi bez apstājas grauž. Un redzēja sapnī viņš meiteni bālu Kā viņa tam sērīgi atvadas māj, Un saprata jātnieks, ka tā bija laime, Tā meitene… bet nu sirds stāj… Satikās viņi uz mākoņa baltā, Un mūžīgi kopā palika. Tikai tu tagad neaizjāj kumeļā staltā Bet zini, ka tā ir tepat.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|