vendeta [pirms gadsimta]

autors: Lichia [dzejoļi]

Vendeta sēc pēc tavām un sentēvu
Asinīm
Pēcnācējiem sirdīs jau
Ierakstīts-
Nāvi jums!
Vendetas bums septiņās paaudzēs
Un tad
Pilsēta sašķēlās divās nometnēs
Balts bija melns
Mira dievi un debesis nav,
Kāds kauliņus meta.
Vienmēr trīs krita un
Kristālskaidras lāses uz
Tavas kailās miesas,
Romeo-
Tas nazis ir neass-
Mana vendeta galina-
Es nedrīkstu just, manu bruņiniek,
Kad melns vairs nav melns,
Visa pilsēta-
Cirsta uz pusēm un manas bizes
Nesasies
Naidu, audos un smadzenēs austu.
Mēs mirsim, jo
Kopā nedrīkstam būt,
Romeo.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
kollin	2006-09-01 11:58
Nemirsti, Ličija! Beidz to joku un raksti jaunas vārsmas!:)))
t_Pauliine	2006-09-01 12:36
ak, Lichia... :)
norduna	2006-09-01 13:02
traģiski
tavssargs	2006-09-01 13:28
Kaut ko jau atkal samurgojusi. :))) Kas tā Vendeta vēl tāda..? :))
pandora	2006-09-01 13:41
Vecais joks ar traģēdiju Veronā.
GedertsPiebriedis	2006-09-01 16:25
Šis ir ļoti interesants darbs.
klusaisMiileetaajs	2006-09-01 19:29
:))))
sarma7	2006-09-01 19:35
nabaga Lichia..:((

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!