Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Smaids

Tas smaids,
kas atplaukst saulespuķē,
kad viņa saulei acīs raugās,
tas iemirdz bērna sejā,
kad māte sapnī viņam
segu sakārto,
tas skūpsta lūpas mīlētājiem,
kad tie viens otram nesola,
bet tic.
Tas smaids tepat,
tas lido debesīs
un gaida savu kārtu
tavām lūpām pieskarties.
Viedokļi par dzejoli
 te_klasika  2006-08-24 13:31 
Lielisks !:)
 Albarosa  2006-08-24 13:38 
Paldies!:)
 Burve77  2006-08-24 13:39 
Man ļoti patika!
 forele  2006-08-24 13:41 
Šī gan ir jauka pērlīte.:)))
 planeeta  2006-08-24 13:42 
Es gan skatoties saulē viebjos.:))
Bet dzejolis labs.:))
...kad tie viens otram
nesola,bet tic.
 kollin  2006-08-24 13:48 
Aizkustinoš!:))
 Albarosa  2006-08-24 14:11 
Es ceru, ka tas smaids pieskārās arī jums!:)
 forele  2006-08-24 14:20 
:)))
 tavssargs  2006-08-24 16:20 
Kāpēc kluso mīlnieku jau nobučāja, bet es gaidu, gaidu un nekā? :))
 Albarosa  2006-08-24 16:37 
tavssargs - ja mani piemeklēs iedvesma, apsolu rīt Tev veltīt pat veselu dzejoli, ne
tik ka bučas, turklāt par aktuālo Tēvzemes sargāšanas tēmu!:)))
 sarma7  2006-08-24 20:54 
Jauks :)
 Paracelzs  2006-08-24 21:51 
Ļoti gaišu un saulainu noskaņu rada šis dzejolis !:)
 GedertsPiebriedis  2006-08-24 22:33 
Saulespuķes izaug ļoti garas. Jābūt žirafei, lai to noskūpstītu. :))
 Albarosa  2006-08-25 09:14 
Ļoti interesanta asociācija - es gan par saulespuķu skūpstīšanu neko
nerakstīju...:)))
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?