tev.

Tev es rakstiju savu skaistāko dzeju
Un man likās ka tu to saproti
Bet tu jau klusībā par to smējies
Un manas rozes pļāvi ar izkapti

Es tev dāvāju kvēlākos glāstus
Tu man teci,ka ļauna es
Es tev čukstēju mīļākos vārdus
Tu man teici-tu nelaimi nes

Pašu ļaunāko sodu man lēmi
Un žēlumu tevī nejutu es
Visu to ko tev devu-tu ņēmi
Smaguma nastu man atstājot nest.

Nu pasaule mana pilna ar tumsu
Kurā es maldos un baidos krist
Jo tu man atklāji to dzīves pusi
Kur stiprāk par pļauku ar vādiem var sist

Liekas,ka atrodos es starp sliedēm
Kur dusmu vilcieni garām skrien
Kur tava klusēšana skan kā kliedziens
Un nodevība kā čūska lien

Un atkal attopos,ka esmu viena
Dzīve mutuļo apkārt, bet klusums tik baigs
Un vientulība kā pelēka siena.
Ļaunā grimasē sastindzis tavs mīļais vaigs.