Tas bija

autors: puukii [dzejoļi]

Es aizmirsu visu,
ko iepriekš jutu.
Nodevos mīlestībai,
ko Tu man sniedzi.
Viss no melnā piķa
ārā rauts
un mīkstā, rozā
mākonī sviests.
Tās kādreiz bija-
tikai ilūzijas.
Tagad tā ir
mūžīgā realitāte.
Sāpošie pirksti neliegs-
glāstīt man Tevi.
Sūrstošās lūpas neliegs-
skūpstīt man Tevi.
Saraudātās acis neliegs-
skatīt man Tevi diendienā,
jo nozīmē Tu man-
tik ļoti daudz
un ja pazaudētu Tevi-
es izgaistu...
Tas viss bija reāli,
bet nu viss pagaisa.
Atkal gaidu zaļo gaismu,
starta pozīcijā stāvu!

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2006-08-23 11:00
Baigais!!! Tomēr katrai izturībai ir robeža. Piemēram, ja uzradīsies kāda vēl smukāka ar vēl rozīgāku mākoņu sviestu, ko tad..? :))
tavssargs	2006-08-23 11:46
Ko tu esi darījis, ka sāp pirksti un sūrst lūpas..? No pakulām virves viji, vai?
puukii	2006-08-23 12:20
viss ir tikai ilūzija- katrs asprot kā vēlas! es neesmu smuka, tā ka par smukākām man neuztrakties!
ruttta	2006-08-23 12:38
Es arī neesmu smuka! :))
GedertsPiebriedis	2006-08-23 12:53
Vienreizēji! Puukii, kāpēc nekomentē citu dzejnieku darbus? Tā nav godīgi.
klusaisMiileetaajs	2006-08-23 14:20
Kad nodevies mīlestībai, no kurienes izrāvi to melno piķi, ko sviedi gaisā? :)))
te_klasika	2006-08-23 14:44
Būs vēl gaisma zaļā,būs!:)
puukii	2006-08-24 02:28
Es tik nesen pieslēdzos, sākšu aktīvi komentēt, apsolu! :)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!