rudens brieži staigā

pa mīlas
vientulīgām
sapņu takām,
kur vārdi,
blakus pirkstiem,
tēlo briežus,
un kā gliemeži
sev ceļu miklos smaidos meklē.

divi vien.

pār gults
kraujas malu
liecas.

tiecas, tiecas....

sasniegt
nesasniedzamo.

sasniegt
medus vērto
bišu gaviļdziesmu.
kaķenīšu
klusās baudas murrās
lāču miega rūkas noķert

vienā paņēmienā,
tepat plaukstā
karstā, aukstā.

bet vien mutē
garša salda
paliek.
it kā bijis.

it kā vientulīgu
lāšu lietus lijis.

ausīs paliek
skaņas glāsti.

vēlāk
sirdī
iedur daži lāsti.

un viss pārējais
vien stāsti, stāsti...

kas par mīlas
vientulīgām
sapņu takām,
kurās vārdi,
blakus pirkstiem,
tēlo briežus...