pasaka

viņas bizes nevainīgi garo mūžu
apdraudēja
čūskas dziesma
kas ik nakti
līdz ar liliju uzmācīgo smaržu
līda istabā
caur atvērto logu
aijādama to miegā
lūkodama pēc viņas domu frekvencēm
kas lika sevi atklāt sapnim

ikreiz tās izkūpēja gaisā
pret rītu kā vīraks
vien atstājot aiz sevis neskaidrus nojausmas jonus
kas sakrājušies gaisā
mānīgi lika domāt par ozona klātbūtni

dziesma nereti mēdza atgriezties pie viņas
pusdienas laika snaudā
slēpjoties aiz trekno ābeļu zariem
aiz baložu neķītro spārnu vēdām
zogoties
mānīgi slēpjot savu īsto ierašanās iemeslu
mierinot satraukumu

bet drīz dziesma atstājās
zem zaļās zāles
nolīda
viļņodama
piegūla, necēlās
mitra un silta
bija zeme

nemiers un
viņas sarkanā bize
savīti
uguns sārtumā
liesmojošs satraukums
pēdas kaisa līdz ar gaidošām sekundēm
līdz ar dilstošām smiltīm
līdz ar
pelēkiem kristāliski mirdzošiem akmeņiem
kas no debesīm atstaro mūžības zilumu
visu zinošās senču upes plūda
gar viņas ausīm, skropstām
liedzot uztvert vēsti
simts balsīs murdošu
nemiers un
viņas sarkanā bize
savīti

sen 11.01.06.