Zīlniece.

Kad dzīvē moments pienācis bij neizprotams
pie zīlnieces tad kādu dienu devos.
Tā teica: "Dzīves spogulī mēs pazīlēsim!",
un tvēra manu plaukstu, rauca pieri, krekšķināja:
"Tev dzīvē neiet labi, nava harmonijas,
jo tavā plaukstā dzīves līnijas rit divas,
tās paralēlas, savienotas tikai maziem stariem.
Tā viena, īstā, reālā ir saraustīta-
būs panākumi, veselība, draudēs briesmas,
bet pārvarēsi tās, jo uzticēsies draugiem.
Tā otrā dzīve tev ir nereālā-
tur dzīvo tad kad īstā liekas grūta,
tā līnija tev gara, dziļā rētā pāršķeļ plaukstu,
tai dzīvē mājo tavas emocijas, sapņi,
tur kaisle, laime vijās vienā pīnē,
tur esi laimīga, jo nava vietas bēdām!"
Vēl stāstīja man zīlniece par dzīvi, prātu, sirdi:
"Tev prāta līnija ir spēcīga un labi saskatāma,
var spriest, ka mūža beigās skaidrs saprāts būs.
Sirds līnija par dvēseliskām jūtām runā-
šo jūtu tev ir pārpārēm,
to nepietrūks līdz mūža galam.
Vēl saules līnija, bet tā kā čūska lokās tavā plaukstā-
tev grūts ir liktens, akmeņains būs dzīves ceļš."
Tā ilgi zīlniece vēl stāstīja,
par dzīvi, prātu, sirdi bubināja,
bet tā ar nepateica ko ar dubultniecēm darīt.
Par prātu, likteni un sirdi tā kā skaidrs būtu,
bet ko lai dara ar tām divām dzīvēm?!