Atkal jūra, zirgi un mēnesnīca

Sudrabaini balta mēness strēle
kā sirēnas atrisusi matu šķipsna
rotājas pār jūru.
Tur, jūras krastā balts zirgs.
tas, skaists kā pati jūra,
lepni atmet krēpes un metas nevaldāmos auļos.
Viņam neviens nav valdnieks,
viņš ir pats sev saimnieks.
Bet, kad zaigos jūras putas baltās,
viņš dailes skavās metīsies,
sevi skaistai iznīcībai nolemjot.
Tā nebūs nāve,
tā būs dzīve.
Dzīve citur.
Tur, kur magones debesīs katru rītu zied
un sirēnas par nākamību dzied.
Tur, kur katrai pilij ir savs sapnis
un jūrai- liedags tīra zelta.
Tur pērlēm kaisīta zeme
un smiekliem skalota katra sala.
Tik tā ir dzīve,
ko jūt kaija lidojot
un zirgu bari auļojot.