Dzejolis, gaidot rindā pie zobārsta

iekšā ņerkst urbis ilgi un dikti
cilvēks aiz durvīm sēž sarāvies pikti
lasa viņš avīzi noslēpjot drausmas
mēģina nedzirdēt kaucošās šausmas

lūk jau pie durvīm redz zobārstes tēlu
varbūt var aizbēgt vēl nav par vēlu
nē cilvēks saņēmis pēdējos spēkus
iekšā iet iepriekš sūdzējis grēkus

atstāj aiz durvīm glābiņu gaidot
bariņu ļaužu nedroši smaidot
tiem viss vēl priekšā ko viņš jau zin
domas pār zobiem jau uzvaru svin

krēslā viņš sēžas ar drosmīgu seju
tomēr sirds krūtīs lec velnišķu deju
tuvojas urbis viss izplūst un jūk
cilvēks tik nodreb un dzīve tam brūk

pēdējiem spēkiem tas māsiņu ķer
šermuļiem skrienot ap vidu to tver
nokrīt no krēsla un paklusi dveš
mīļā man šķita ka apkārt ir mežs

izbrīnā zobārste iepleš vien acis
nav vēl nekad šeit redzēts tāds tracis
māsiņa kautrīgi asaras slauka
pacients vēl atceras sajūtas jaukās

dakterīt mīļā ak bail bija ļoti
iedodiet lūdzu man kādu poti
citādi laikam jūs netiksiet galā
jūtos es šeitan kā vientuļā salā

māsa ņem adatu pielaiko špricei
pacients tiek gatavots nākamai blicei
sandalēs baltās nozib vien kājas
pazūd viņš tālēs vislabāk ir mājās