Neuzdotais jautājums.

Bruģa akmeņos soļu duna,
Noslāpst, izdziest, izplēn kā rudens virs galvas vecajos parka kokos.
Kurš zin, cik atvasara saulainu dienu ziemas salā sniegs?
Kādiem jābūt vārdiem, kas noticēt liek –
Nav sākuma tam, kas nevar būt beigas.
Beigas, kādas nebūs kopš pasaules gala.

Putnu aprautās dziesmas,
Krīt rudens dārzos, salnas stindzinātos, miglas un drēgna vējā skautos.
Es kādu dienu, dzirdot zvaigzni krītam, jautāšu,
Kur tumsai sejā mestus vārdus rudens aiznes?
Un paliks noslēpumā bruģu klusums.
Klusums, kas sākas aiz pēdējā vārda.

Paliek brīvi sapņi nelauztie,
Ne jau tik daudz ir izdzīvojušo, rudens vētrās mesto koku galotnēs.
Vai man sev vaicāt vairāk nekā atbildēt ļaus laiks?
Ar pēdējo putna kliedzienu iestāsies nakts.
Nāks balta sniega pieskāriens zemei
Zemei, kas tumsā Ievas vaibsts.