klusumā sapņi mirst

klusumā sapņi mirst,
caur putekļu kārtai tajos
sirds vēl mirdz;
atmiņas,
mirkļi
un cerības,
plīstoši stikli
un drūpoša sirds,
vārdi nepasacītie
klusumu sedz..
Nepalīdz vīns,
nereibst – tik sāp,
atmiņas līdzi nāk;
plosot gabalos
savu dzīvi…
kāpēc viss
nebija savādāk?
mirklis sapņu:
vēl jūtu, kā lēni kūstu
uz krekla apkakles…
mirdzoša lāse
pār vaigu Tev rit –
tā mana sirds,
pa kripatiņai veldzējot
un savu dzīvi atdodot -,
noreibusi vārdu glāstos
un bezmiega naktīs
izsapņotos stāstos