dejojot...
vieglām trīsām
nodreb lietus lāses.
dejot un nepiekust,
dejot un neišķīst.
zeme par asu
basajām kājām.
saldūdens maldīgs
lietuvēns klusē.
lietus ir jaudīgs-
dejojot tas šaubīgs...
| Viedokļi par dzejoli |
| planeeta |
2006-07-14 15:02 |
| Varbūt kļūdos,....ne no sirds nācis,tāds...nekāds. |
| Zetee |
2006-07-14 15:59 |
| kļuudies... |
| planeeta |
2006-07-14 17:11 |
| Arī varbūt... |
| sibemols55 |
2006-07-14 17:52 |
| Netiesāsim bargi - kā nekā iesākums. Raksti vēl! |
| mazaa_burve |
2006-07-14 18:46 |
| Divas pēdējās rindiņas tā ne visai, bet kopumā - tiešām labs. Jūt noskaņu. |
| Tava_Stabilitate |
2006-07-14 21:39 |
:) Es teiktu, ka te ir jūtama kautrība. Jaudīgi, tas iekšā ir tas jaudīgais. Jābliež
ar bliezienu tehnoloģiju. Pirmskodā. Bet man patīk, tā jūtamā svaiguma piesmarža, tā
dod lielas cerības. :) Labi, ļoti labi. |
| klusaisMiileetaajs |
2006-07-16 00:25 |
| Nu, un..?! Neko nesapratu... :)) |
| GedertsPiebriedis |
2006-07-16 13:24 |
Būtu es kādu pusgadu jaunāks, izteiktu intīmu priekšlikumu. :)))
Ai, piedodioet
manu nesavaldību..! :( |
| tavssargs |
2006-07-16 20:35 |
| :)) Atradies kārumnieks, te..! :))) |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!