Kaut kas, mazliet, no Operas Spoka

Atstāj mani,
mīli mani,
dari visu ko vien vēlies,
tā Tava dzīve, ne manējā.
Uzticies man-
vēl pēdējo reizi
pirms nākamās.
Vien atceries,
balti marmora enģeļi-
tik smagnēji un cēli-
tie nepiemēroti Tev pavadoņi.

Noplīvo melns apmetnis,
nošķind zobens.
Balts zirgs metas auļos,
aizraujot mani Tev līdz.
Tev atteikt nevaru
un mūsu izlikšanās spēle nu ir galā.
Mums atpakaļceļa vairs nav,
esam saistīti nesaraujamām saitēm.
Un tomēr-
tālāk iet es neuzdrīkstos,
jo
Es melna diena,
Tu gaiša nakts.
Te Pasaules esība-
Tavu acu priekšā.

Ko gan Tu esi izdarījusi?!
Sāpēm masku norāvusi,
kailas un neaizsargātas padarījusi!
Dzimusi, lai būtu brīva,
Tu sāpes,
līdz ar sevi brīvē palaidusi,
ak, Pandora!
Kurš gan tagad būs te-
man līdzās?

Asaras,
kuras būtu lējusi par Tevi,
nu saltas kļuvušas.
Jo mans teātris un meli,
kā balva šķiet Tev.
Kādu dzīvi gan Tu esi pazinis,
Ak, žēlā tumsības būtne?
Noslēp seju aiz maskas
un jūties brīvs.
Tikai palaid mani vējā,
dod man spārnus,
lai mīlēt spēju.
Jel neapdzēs mūziku,
kas dvēseles.
Jel neatņem tai dzīvi.
Solies man
dienu un nakti.
Ņem mani līdz,
lai kur Tu ietu.
Dziedi man savu dziesmu par mīlu-
lielo, svēto, traģisko.
Gabalos sarauto un nesaprasto.
Vien nesavažo mani-
brīvo dūju.
Nesavaino mani.

Un tad pēdējie akordi noklusīs
jūras šalkās.
Tas kliedziens mūsu pēdējais.
Akords varenais.