papardēs

pusnaktī atkal paparde raud
par nesagaidīto ziedu
aiz pievērtiem plakstiem esmu vaļā
un naktsputna balsī dziedu

nakts vēlīgi klausās piemiegusi
savu vienīgo spožo aci
es dziedu lai mutē nav vietas
tiem vārdiem ko grūti sacīt

tik vaskaini bāla kā pievilta
nakts vijole vientulīga
saldsērīgi spēlē man līdzi
uz pēdējās dzīvās stīgas

atkal smagi caur mani kāds brien
dziedās līdzi vai piedot lūgs?
atver aci nakts lai taču redz
reiz to smilkstošo puķi plūkt

cik smieklīgi - vēl joprojām
no raudošām papardēm vējš
varbūt es viņam piedošu
varbūt to noklusēšu...