Debesjums.

Tur,kur beidzas debesjums-tur ir pasaule,kas mums
Dota īsu laika sprīdi,izmantot to katru brīdi.
Tur es satiku tad Tevi,tā kā savu,tā kā sevi.
Lūpām sakļaujoties liegi,pārkrīt mīlas plīvurs viegli.
Nu es redzu abām acim.nu es jūtu abām rokām.
Pusi pasaules ,kas bija-otra tagad piepildīja.
Nakti roku pastiepjot,Sajūtot to pašu sevi.Agrā ausmā nejūtot-
Pazaudēju pati sevi.
Tev ir dota spēja lidot,debesjumu viegli skarot.
Es pat nevaru Tev sekot-zvērests Dieva priekšā dots,
Zeltnesis ir gredzenots.
Tu man nevari to dot-arī otru gredzenot.
Tāpēc bieži tādā steigā,pamet sirdi vējā baigā
Sirdi,kas Tev dāsni dota,ilgi,ilgi nebarota.
Gredzenoti putni lido-ir tāds pastāsts,tāda teika.
Visi zina,kur tie siro-tur pie paša debesjuma.
Laulības slēdz debesīs.
Patiesība tā vai mīts?
Kādu ziņu atnesīs
Mīlas Amors pārgalvīgs?