šūpuļdziesmiņa aimiegot

Pār jūrām nāves bāla migla kāpj,
Dusi, mans princi, dusi.
Tur ceļu līkumos dun murgu pajūgi
Un aizbraucēju čuksti.
Dusi, mans dārgums, dusi!
To runa nesaprasta, sen piemirsta un ļauna,
Tiem rokās zīda sikspārņi,
Ko tie bez mitas glauda.
Bet guli tu, vien guli!
Aiz loga mēness vecis, bakrētainu seju
Ar sidrabķemmi grabinās gar pauri,
Zvaigznes-kurtizānes baidot.
Ir miers, visapkārt miers un klusums.
Šis klusums biedējošs- tāds valda kapsētās,
Tik nebeidzams, bez vaidiem dziļš.
Dusi, nu dusi!
Ir visas zīles, lakstīgalas ligzdās
Pirms garās, nebeidzamās ziemas stingstot.
Ciet plaksti veras tev, vēl klausies vijoļskaņā,
Ko mūsu rūtīs rada kailie mežarožu zari,
Kas salstot glāsta logus.
Dusi saldi, mans princi, dusi.
Ir tumsa visudziļā pār egļu galiem, aizām pāri,
Ir saule atkal grimusi pie horizonta mirstot.
Ir gara, dziļa uznākusi nakts,
Dusi, mans princi, nu dusi.
Tev, sapnī ieaijāts kad tapsi, par iespējamu likteni,
Par tumsas padebešiem vēstu,
Par vārnu ķērcieniem, kad melnā nakts par garu,
Par ganiem tīrelī kas klīst, kur ļaunumam ir vara,
Par graudiem smilšu tuksnesī, par mums.
Vien miedz, uz manas plaukstas dusi.
Klusi, klusi-dusi!
Miedz, acis neatver!
Tev sāpēs.