Par princi un mirušo pūķi

Princi, mans princi, tu karagājienā varenā devies,
Karaliene bēdājās mājās, sagaidot tevi.
Cīnījies braši, kā jau tas pieklājas varonim cēlam,
Pūķi pat atradi, galvu tam cirti, ko parādīt dēlam.

Pūķsieva žēlabās skaļi kliedza ar asarām acīs,
Kādēļ tu dzīvību laupīji, pūķis bij’ labais!
Nocērtot galvas, princi, tu nejautāji, ko sacīs
Pūķmāte, kurai nu jānes ir upuris dabai.

Pasaulē šādā prinči ar pūķiem cīnās par varu,
Karalienes un pūķsievas vienmēr tiek pastumtas malā.
Bērni un pūķēni, dzīvojot tālāk, nedomās gari,
Kausies un cīnīsies, kamēr būs pasaule galā.

Princi, mans princi, no ko tu sūdzies, ko sūdzies,
Neraud vairs karaliene, negaida tevi no cīņām.
Kaut vai tu desmitreiz desmitas reizes lūdzies,
Karalienei ir dēls, kas rotāts ar zaļganām zvīņām.

Tā nu tu, princi, tik karo, kā vēlies,
Nezinot pats, kas tevi saista šai dzīvē.
Karaliene un pūķēns pilī paslēpes spēlē,
Drīz tie jau abi aizbēgs prom brīvē.

Triec reiz pret sienu to šausmīgo milnu,
Izbeidz reiz slaktēt , izbeidz reiz biedēt,
Drīz kļūsi vecs, princi, neņems par pilnu,
Karaliene un pūķadēls pasaulē dziedās.