aizgāja...

Aizgāja vakars uz citu pusi
Saule lēca kā sadegusi
Tu paliki vienmēr aiz manis
Kā lēni mirstošais valis
Vēl dzīvībā cīņu alkdams steidz
Elpu vilkdams – BEIDZ!!!

Aizgāja diena kā aizsviesta trauklupata
Pa pieskari gar izlietni uz palodu
Līdzās galodai,
Līdzās tutenim, kas ar maizi mielojoties drupina
Galdam kā svētību krikumus no sevis.
Tā es lēnām sevī griežos un urbjos
Tīros un ārdos, lobos un metos
Lai nav tevis blakus, lai nav...

Aiziet gaisma no manis,
No saules, no dienas, no manām vātīm;
Lietus kā karstas eļļas piliens lēnām no frī krīt uz šķīvja,
Tas atstāj pēdas ,tas atrauj brūci
Kā piena straume atrauj krūti, kad tai piezīžas brēkais...
Tā lāse graužas aizvien dziļāk, līdz izrauj rūti
Uz sirdi, kur virdi, kur tevi dzirdu.

Tu paliec, bet man jāiet
Sevi plosot, sevi nīstot un pazemojot
Katrs karstais ķermeņa pieskāriens
Katrs elsiens, katrs baudpilnais vaids
Būs kā tēls kairs, tas dedzina, tas ziņo, ka tu tepat
Bet es stiepju rokas, nesatveru tavas
Un krītu kā bezdibenī, bez tevis
Viena, vienmēr tikai viena....

Ej, nesauc mani, nemoki;
Tu liec man jukt prātā, smejoties bez jēgas vai kaukt kā garu laižot...
Tu esi tur – tad man ir jābūt citur.
Kur gaiss. Vienai....