īru rūķītis varavīksnes galā un rozā pūķi

Vairs nezin smieklus šis cilvēks-
Papīra pūķi virs jūras deguši,
Metot zelta ēnas.
Īru rūķis, nācis Rīgas pievārtes,
Tumsā, kad dreb rokas, nākdams no kroga-
Naudaspodu rāda
Varavīksnes galā, tepat, Īrijā.
Nāc PAKAĻ aši.
Svelme citadelē-
Jau cidonijas gatavas, smaida, aicina plūkt.
Un kāds negausīgi ēdis manas saldās dateles.
Rūgts!
Pielieku lūpas tā pierei-
Viņš klusē, vien sirds-
Kā ķirzaka salecas, met asti un
Prom.
Brūnās acīs deg rudeņu kastaņu spīts, jaukts vīnā.
Aicinu viņu vēlreiz
Laist rozā papīra pūķus virs jūras,
Pirmoreiz ejot pār tiltu
Vēlēties.
Toreiz,
Kad zalves pār pilsētu nedārdēj’
Kad kvēlākais naidnieks neiemīlējās,
Toreiz.
Ejam vēlreiz pār tiltu!
Dzirdi kā purenes plaukst?
Es nē!
Bet tieši man plaukstās
Pavasaris.
Atsaucam vēlmes,
Plūcam pa dzeltenai ogai-
Cidonijai, sagaidam rudeni
Kopā,
Saderinamies sinagogā!
Visus pūķus var labot!