dievinu mirt no tevis

Ar tevi varētu krastā rozā laškrāsas
gliemežus lasīt Dalī cienīgā skatā,
Bīties sarkanas gaismas lukturos
luksoforrētainās acīs,
Lidot uz Luksoru
/paķer mani uz brīnumu tepiķa!/
Lūdzu, nāc šovakar pakaļ man, mītu arīdzan līdzās-
tepat, slēgta greizo spoguļu valstībā,
visi stikli te otrādi rāda.
Varētu pīties dīķa aļģēs, bet neslīkt,
Sastopot pīķi, netapt līdz asinīm durtai,
Varētu vīnu no pudeles zaļgas,
bižutērijas bodi apzagt-
sakārt tev ausīs viltotus smaragdus,
bērt kabatās kristālus stikla,
nabā- plastmasa briljantus.
/neīstus rubīnus- pa burbuli pudelē vīna/
Jokoties. Niekoties. Nebūt un smieties.
nesanāks-
rakstu es patiesāk:
rētas sārtas kā luksoforgaisma,
senas jau.
Brīvāk.
Un tu arvien-
fosfors,
sprādzis man dvēselē,
zaļganu, mistisku lej sidraba gaismu.
Dievinu mirt no tevis!