reibst saules

ak netaisnība
dzērveņskābā!
ak patiesība
ķērpju
rūgtām lapām klātā!

un mana
taisnība,
kas vienmēr
saldi līp
pie manām lūpām.

tas
garšas jaucot,
dzīvi
skaisti
raibu dara.

bet prātam,
tam
nav še
nekāda vara.

vien jūtas
virmo katrā
prāta katlā,
debesšķīgā jokā
katru
darbu darot.

un aiztrauc
visu
laika ratiem
prom
pa applūdušu
sapņu ceļu upēm.
kur zemos krastos
cerības
kā sirēnas,
ar saldām dziesmām
prātus važo.

bet šeit,
kur laikam
nevaid vara,
kur viss
ir šobrīd,
tagad, te.
spīd saule,
un āda
pavasari kņud,
ar savu elpu
gaisu silda.