vienmēr viņam

kamēr tu dusi, dārgakmens sniegā, lēnām tevī iemīlējos.
klusi klusi tapu atņemta sev.
drīkstu gribēt
dzēst klusumtuksnesi pa vidu tam, kas
Mēs
un
lētas marokāņu kafijbiezumos mums mūžu jaunu izzīlēju -
pilns ekstātiska sudrablietus tas,
pilnu vīna baudas trauku un krūku.
sarūk tumsa, čokurā tinas un prom
mūk
Labi
kamēr pasaule mūsu
kamēr
MĒS